25/12/2025
25. decembris
Es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks (Lk. 2:10).
Kāda ir lielā un priecīgā vēsts, ko eņģeļi šeit pasludina? Dievs ir kļuvis par vienu no mums. Dievs ir tapis cilvēks. Dievs ir kļuvis par mūsu miesīgu brāli. Un ko saka Svētie Raksti? “Jo, kā Tas, kas svētī, tā arī tie, kas tiek svētīti, visi ir no viena; tāpēc Viņš nekaunas tos saukt par brāļiem” (Ebr. 2:11).
Kurš ir Tas, kas svētī? Svētais Dievs. Kas ir tie, kas tiek svētīti? Kritušie un grēcīgie cilvēki. Un tie visi ir no viena. Ko tas nozīmē? Tiem abiem ir viena daba, tie ir no vienas cilts. Tādēļ Viņš nekaunas tos saukt par brāļiem, jo tie patiesi ir brāļi. Pēc miesas tie ir cēlušies no tā paša ciltstēva.
“Kā lai Es kaunos tos saukt par brāļiem? Tie ir cilvēki kā Es, un Es esmu cilvēks kā viņi,” apliecina Kristus. Tā Viņš apliecināja, ka nekaunas tos saukt par brāļiem ne Debestēva, ne cilvēku priekšā. Reiz Viņš teica Savam Tēvam: “Es sludināšu Tavu Vārdu Saviem brāļiem, draudzes vidū Tev dziedāšu slavas dziesmas” (Ebr. 2:12).
Citu reizi Viņš sacīja Marijai Magdalēnai: “Ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva”(Jņ. 20:17). Trešo reizi Viņš saka visas pasaules priekšā: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši” (Mt. 25:40).
Tagad paturēsim prātā, ka tā ir īsta un dievišķa patiesība. Dieva Dēls ir kļuvis par mūsu brāli. Tas nav tikai draudzīgs un mīlīgs vārds, bet patiesa un diža īstenība, kas balstīta uz tā, ka mēs visi esam no viena. Tāpat mums jāatzīst, ka mūsu priekam nebūtu ne gala, ne malas, ja mēs spētu tam noticēt un to kārtīgi pārdomāt.
Ādama krišanas dēļ mūsu sirdis ir tik šausmīgi samaitātas, mirušas, ledus aukstas, apcietinātas, noslēgtas un aptvertas ar biezu neticības tumsu, ka mēs tik maz spējam priecāties, mīlēt un slavēt Dievu. Mums jāilgojas pēc nākamības un izmisīgi jāsauc: kad tiks noņemts šis biezais un nepanesamais apsegs, kas aizsedz Dieva godību? Kas mūs izglābs no šīs nāvei lemtās miesas (Rom. 7:24)?
Bet tālāk: varbūt kāds grib zināt īsto iemeslu un mērķi, kāpēc Dieva Dēlam bija jākļūst par cilvēku. Svētie Raksti par to runā īpaši iepriecinošā veidā: “Bet, tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis, lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu, un atsvabinātu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā” (Ebr. 2:14, 15). Un vēl: “Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai par tiem varētu iežēloties un būtu uzticams augstais priesteris Dieva priekšā salīdzināt tautas grēkus” (2:17).
Viņš pieņēma miesu un asinis kā visiem pazudušajiem bērniem tāpēc, ka ar Savu nāvi Viņam bija jāiznīcina tas, kam bija nāves vara, – velns. Kristum bija jāatbrīvo tie, kas atradās nāves važās. Viņam bija jāizpērk cilvēku grēki, lai Viņš varētu parādīt žēlsirdību, laipnību, līdzjūtību un līdzcietību.
Ievēro: cilvēku vaina un parāds bija jāsamaksā ar cilvēka asinīm, kā tas ir saskaņā ar bauslību un taisnību. Par cilvēka pārkāpumiem bija jāsamaksā cilvēkam. Pieņemdams cilvēka asinis, Viņš laboja to, ko cilvēks bija sabojājis. Tādēļ Dieva Dēlam bija jāpiedzimst par cilvēku un jābūt zem bauslības, lai padarītu mūs par Dieva bērniem.
Glābšana no bauslības, ko nes šis bērns, bija skaidri un brīnišķīgi pravietota Jesajas pravietojumos: “Jo viņu nastas jūgu un viņu iejūgu, un viņu dzinēja rīksti Tu esi salauzis kā Midiāna laikā.. Jo mums ir piedzimis bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks” (9:3, 5).
Kas cits ir šis “nastas jūgs”, ja ne grēks un bauslība? Tie spiež mūs kā smaga nasta. Un Vēstulē galatiešiem 5:1 to sauc par “kalpības jūgu”. Kas ir šis iejūgs” un “dzinēja rīkste”, ja ne bauslība? Bauslība kā vergu dzinēja rīkste vienmēr sit, dzen un moka mūsu sirdsapziņu par mūsu grēkiem. Tā piespriež mums nāvi, novēl mūs velnam un met mūs ellē. Tādas ir Dieva dusmas, un tik briesmīgs posts nāk no iejūga un dzinēja rīkstes. Bet mūsu Gideons to salauzīs kā Mideāna laikā.
K. O. Rozeniuss. “Dieva vārds katrai gada dienai”.
